Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Sports- panākumi un uzvaras, pēc kurām seko nespēja atgūties no zaudējumiem...

Autors Draugu draugs

 Kāds stāsts par cilvēku un sportistu psiholoģiju un domāšanu...Ir patīkami atcerēties ikvienu, kas kādreiz ir guvis vēŗā ņemamus panākumus un nesis Latvijas vārdu pasaulē, taču tajā pat laikā ir profesionāļi, kuru individuālie sasniegumi ir bijuši vienreizēji gan tiešā , gan pārnestā nozīmē- Latvijas sportistu gadījumā pieminēšu Latvijas futbola izlasi, kas parūpējās par visas futbola pasaules pārsteigumu 2004.g. Eiropas čempionāta finālturnīra ietvaros, savukārt  individuālā sporta veida sakarā pieminēšu Latvijas tenisa brīnumbērna Aļonas Ostapenko sasniegumu 2017.g.,izcīnot French Open titulu, pēc kura šķita ,ka ,nu, ir vārti vaļā iepretim lielajiem sasniegumiem arī turpmāk...

 Dzīve un pieredze mēdz būt skarba, ne vienmēr augsti sasniegumi kalpo par labu pamatu turpmākiem panākumiem; ļoti bieži īslaicīgi slavas un atzinības augstumi un panākumi tik ļoti apžilbina sportistus, viņu trenerus, pat sporta federācijas, ka lielo panākumu stāsts drīz arī beidzas un atgūties var nesanākt gadu gadiem, kā tas ir noticis ar Latvijas vīriešu futbola izlasi pēdējo 10 un vairāk gadu laikā...

 Par Aļonu Ostapenko vēl parunāsim, bet vispirms par Latvijas tā laika(2004.g.) panākumu. Jau pats ceļš uz to bija iespaidīgs, atlases turnīrs izdevies, spēlētāji ticēja sev un saviem panākumiem; viss liecināja, ka esam liela brīnuma gaidās un brīnums jau arī bija-paveicām ko tādu, ko ne tuvu nav sanācis atkārtot vēlreiz...

 Kur tad ir tās pamatproblēmas, kāpēc tāds kritums pilnīgi visās niansēs- gan psiholoģiskajās, gan pārliecības par saviem spēkiem, par profesionālajām kvalitātēm nemaz nerunājot ? Vai pēc "žvaigžņu stundām" tika izdarīti nepareizie secinājumi???-iespējams... Vai varbūt secinājumi tika izdarīti tikai vienpusēji, slavējot sevi un organizāciju par paveikto, trūkumus un kļūdas neanalizējot ? Bet varbūt vispār nekāds analītiskais darbs par paveikto un, ko no tā paņemt un ko tomēr nē, netika veikts?!?- to neņemšos spriest, taču vēŗtējot futbola attīstību izlases sniegumā jāteic, ka viena no lielajām kļūdām bija Latvijas nākotnes futbola veidošana uz vienreizēja panākuma bāzes- respektīvi viens izcils notikums un brīnums kalpoja par pamatu mūsu izlases futbola attīstībai...  

 Latvijas izlase gribēja skaistās vēstures atkārtojumu savā izpildījumā, lietojot sistēmu "copy paste",bet izrādās ,ka tas, kas nostrādāja vienreiz ,nenostrādāja un var nenostrādāt tādā veidā vairs nekad... Te ir redzamas nepārprotamas analītiskās domāšanas kļūdas gan sportistu vadības līmenī, gan LFF, gan pašu futbola speciālistu galvās, par ko esmu rakstījis jau agrākajos rakstos par Latvijas futbola attīstības problemātiku...

 Tagad par Latvijas tenisa zvaigzni Aļonu Ostapenko un tieši pēdējiem gadiem viņas profesionālajā karjerā...Arī viņas fenomenālais sasniegums ,uzvarot French Open 2017 "reiz sensenos laikos" -ne tik senos laikos- tā arī ir palicis liels un grandiozs panākums un brīnums, kuram ne tuvu sanācis pietuvoties turpmākajos tenisa turnīros...  Protams, ne vienmēr var uzvarēt, taču nav runa par uzvarām, bet gan par tālākās attīstības tendencēm īsi pēc fantastiskā sasnieguma Francijā... Un tendences, līdzīgi kā pēc Latvijas futbola izlases panākumiem 2004.g., arī mūsu tenisistes gadījumā parāda analītiskā darba un izvēŗtējuma neefektivitāti vai pat iztrūkumu... Cilvēki reizēm mācās no saviem panākumiem muļķību, bet no savām neveiksmēm nemācās detaļas ,ko neatkārtot...  Ir labas lietas, ko sportisti var paņemt pat no neizdevušās spēles vai turnīra un ir sliktas lietas, ko ir jāņem vērā pat, ja darbs rezultējas izcilā panākumā...

 Latvijā, cik esmu gadu gadiem vēŗojis dažādus sporta veidus ,to sasniegumus un veiksmes iztrūkumus, redzu, ka analītiskais darbs šajā segmentā vispār netiek pat saredzēts, kur ,nu, vēl pētīts no federāciju un vadības puses... Sportists un sportisti ne tuvu visi ir arī intelektuāļi un gatavi kritiskam un analītiskam sava vai komandas snieguma novēŗtējumam, taču ,ja federācijās nav profesionāļi ,kuri pieiet lietām zinātniski, pētnieciski un pasaules konkrētā sporta veida attīstības kontekstā, tad nav jābrīnās, ka "visi citi iet uz priekšu", bet Latvijas sportistam un sportistiem ir tendence atpalikt un stagnēt...   Analītiskā darba iztrūkumi rada problēmas ne tikai atsevišķu sportistu izaugsmē un attīstībā, bet rada ietekmi uz sporta attīstību arī konkrētajā sporta veidā kopumā... 

Sports- panākumi un uzvaras, pēc kurām seko nespēja atgūties no zaudējumiem...

Ostapenko līdzīgi kā šobrīd mūsu labākā tenisiste Sevastova ir sportiste ar milzīgu enerģiju,sportisko potenciālu un drosmi; viņas abas var un prot, taču reizēm pietrūkst pavisam mazliet ,lai aizķertos aiz lielākām uzvarām un panākumiem. Visu izšķir nianses un pamatu pamatā tie ir domāšanas procesi un to ātrumi, spēja analizēt, spēja pieņemt pareizus lēmumus, kā arī prasmes pārstartēt savu darbību, ja spēle nevedās...

 Sportisti var mainīt savus trenerus līdz "bezsamaņai"-ilgi un dikti, bet nesaprast vienu, proti- laiks pieņemt lēmumus patstāvīgi, laiks analizēt savu darbu un nebaidīties uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, ieskaitot to sekas... Būs uzvaras, būs zaudējumi, bet svarīgākā mācība, ko profesionāļi ignorē ir -patstāvīga domāšana. Jo vairāk patstāvības un vairāk neatkarības un brīvības, jo drošāks ceļš uz panākumiem. Tad cilvēks savās neveiksmēs vairs nevaino savus trenerus un nedzied slavas dziesmas viņiem vai sev, kad atkal veicas.  Sportists sāk apjēgt ,ka pats pirmais darbs ir darbs ar sevi un uzvara domāšanas procesos... No zaudējumiem nav jābaidās, uzvaru sajūsmai nav jāpārdodas, bet ikvienu darbu izdevies tas vai nē, ir jāvēŗtē dziļi un pamatīgi ... Šāda attieksme slēpj atslēgvārdu uz panākumiem un netikai sporta pasaulē...

p.s.Labākais ,ko gudrs treneris var iemācīt saviem padotajiem, tas ir- domāt ar savu galvu, mācīties uznemties iniciatīvu... iemācīt bezbailību ,neatkarīgi no panākumiem un dot motīvu vienmēr pārbaudīt un analizēt savu darbu...Par mūsu izcilnieci Aļonu pagaidām nākas teikt, ka viņa vēl nav sapratusi un nobriedusi tik tālu, lai atgrieztos uz uzvaru takas; acīmredzot viņai vēl nāksies daudz vilties sevī un bieži mainītajos treneros, līdz kamēr nāks šī atziņa- domā un pieņem lēmumus patstāvīgi ! Visu cieņu arī Aļonas vistuvakajiem un ģimenei kā treneriem, tomēr arī viņu ietekme reizēm strādā pret pašu meitas panākumiem un spēju progresēt... Reizēm arī sportā neveiksmju sērijas var pārtraukt kāda viena spēle, kur sportists ir savā cīņā pilnīgi viens pats; tas palīdz domāt, atvērties, padarot savu aktivitāti daudzveidīgāku un veiksmīgāku... 

 Personīgi es vēl ticu, ka Aļonai labi un izcili darbi sportā izdosies, un tas atsāksies tad, kad "stūri un vadību" viņa paņems savās rokās, taču tam vajadzīgs laiks-vispirms un galvenokārt saturīgām pārdomām... Vēlēsim labu un sekosim līdz savējiem ! :)

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt