Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Sportiskais niknums, kas balansē uz tukšpaurības un iedomības pamata...

Autors Draugu draugs

 Sportā, gluži tāpat kā jebkur dzīvē, ļoti bieži veiksmīgus rezultātus izšķirošs faktors ir cilvēka psiholoģiskajai sagatavotībai, briedumam un raksturam. Sportā tiek daudz runāts par cīņas sparu, enerģiskumu, pašmotivāciju, pašiedvesmu, spēju sevi mobilizēt un spēju "savākties" mirkļos, kad nesanāk tas, kas varbūt treniņu procesā labi padodās. Reizēm nelīdz nekādi resursi un pašmotivācijas taktikas pret psiholoģiski labāk sagatavotiem sāncenšiem.

 Izmantošu par piemēru kādu vakardienas notikumu tenisa pasaulē.Daudzi bija aculiecinieki gan spēlei, gan tās rezultātam. Precizēšu, ka Latvijas sieviešu tenisa pirmo divu numuru mačs Štutgartes WTA "Premier 700" sērijas turnīra pirmajā kārtā beidzās ar rangā augstāk esošās Anastasijas Sevastovas (WTA 13.) uzvaru trīs setu cīņā pret Aļonu Ostapenko (WTA 29.) – 6:2, 4:6, 6:0.

 Mačs bija spilgts un krāsains, piesātināts ar ierasti neierastu emocionalitāti un dažādiem sportiskiem un pat nesportiskas uzvedības paņēmieniem.

 Varēja redzēt divu meistarīgu spēlētāju krietni atsķirīgu psiholoģisko sagatavotību, noturību - bez maz vai kā diena pret nakti. Viena mierīga un klusa savās emocijās, otra karsta un nesavaldīga kā vulkāns.

 Daudzi spēles tiešaraides vērotāji pat pamanīja tādus nesmukumus no Ostapenko puses, kas skaidri liecināja par viņas necieņu pret Sevastovu, iedomību un pārākuma sajūtu pār savu sāncensi. Nekorektie un neprofesionālie izteikumi no Aļonas puses attiecībā pret Anastasiju, lai kā to daudzi pseidoeksperti attaisno ar dažādām pašiedvesmas metodikām, neiztur kritiku. 

 Sports nav tikai izrāde un teātris, ko baudam vairāk vai mazāk mēs visi, sports pirmkārt un galvenokārt ir sportistu darbs un darbs prasa arī tādas vērtības kā cieņu pret saviem sadarbības partneriem un arī konkurentiem... Varēja vērot, ka mūsu skaļā sportiste neprot respektēt ne savu komandu un trenerus, nedz arī pretinieci... Šī ir kritiskās domāšanas problēma, ar ko netiek galā jau labu laiku Ostapenko un kas liekas uzkrītoši, ka neviens no viņas latviešu treneru štāba par to neaizrāda, vien pamāj piekrītoši ar galvu spēles laikā, kad Aļona kārtējo reizi pamanījās vārdiski pazemot un nonicināt Sevastovu, kad sāncense dominēja laukumā.

 (Starp citu, ir arī tādi, kas cenšas "pakratīt ar pirkstu" Sevastovas virzienā par to, ka viņa, lūk, aizvadītās nedēļas nogalē nepalīdzēja Latvijas sieviešu tenisa izlasei cīņā pret Vācijas izlasi, pret kuru tika piedzīvots zaudējums. Kā atteikuma iemesls dažādos medijos tika minēts iespējamā muguras trauma.

Sportiskais niknums, kas balansē uz tukšpaurības un iedomības pamata...

Teikšu īsi, baumas var būt dažādas un tās analizēt nav tā vērts, bet viena lieta gan ir skaidra, ka pārmest Sevastovai viņas atteikumu Latvijas izlasei un tenisa federācijai, ir nekorekti. Mēs nezinām un varbūt neuzzināsim patiesos iemeslus. Mēs nezinām cēloņus, bet mēs redzējām tikai darbības ,sportistu izvēles, lēmumus un rezultātus, kas var radīt vilšanās sajūtu un vēlmi neanalītiskiem prātiem pārmest Sevastovai nepatriotismu. Daudziem patīk dzīvoties iedomu pasaulē un uz tās bāzes spriest par to, kā būtu, ja būtu tā kā mums liekas ideāli... "Nolaidīsimies no mākoņiem", dzīve un realitāte ir jāpieņem, kāda tā ir. SPORTISTI NAV MŪSU IEDOMU UN IDEĀLU VERGI !!! Nav ko apelēt pie patriotisma trūkuma vai pienākuma pārstāvēt valsti ! Jebkurš pārstāv sevi, pārējās pārstāvniecības lielā mērā ir tikai formālas un vāŗdu spēle, kas izpatīk cilvēka egoistiskajai dabai piesavināties citu brīvības un tiesības... Mums nav nekādu tiesību sagaidīt no citiem lielāku patriotismu, nekā mums tas ir pašiem. Sportistiem sports ir darbs un arī viņiem pieder brīva izvēle pieņemt kādu darba piedāvājumu vai atteikt to, gluži kā mums ikvienam ikdienā. To tautai un sporta līdzjutējiem vajadzētu "sagremot" un pieņemt...)

 Atgriežoties pie sportiskā niknuma izpratnes, kura daudziem diemžēl ir tik pat kropļota, cik izpratne par jēdzieniem "pašpārliecinātībā" un "iedomība", jāteic, ka maldīšanās un melošana sev profesionālajā sportā nav retums. Metodes, kā sevi motivēt un iedvesmot var būt dažādas un unikālas, bet ne katra no tām der. Kā zināms piem.boksā, lai sevi uzkurinātu pretinieki ļoti bieži mēdz neglaimojošiem vārdiem nomelnot savu sāncensi; tie ir sportisti, kuri pieturas pie "izdauzītu smadzeņu" tradīcijas un gatavi sevi un savas "pārdabiskās spējas" glorificēt, bet pretinieku apber ar nekrietniem vārdiem. Te parādās deformētas domāšanas problēma, kas rezultējas iedomībā. Nejauksim iedomību ar pašpārliecinatību! Pašpārliecinātība ir aktīvi un analītiski domājoša prāta stavoklis, kad cilvēks apzinās, pārzina un ir drošs par savām prasmēm, spējām un ierobežotību. Pašpārliecinātība nerada iedomīgus indivīdus. Pašpārliecināts ir pārliecināts par sevi un viņam nevajag papildus pārliecību, ko var iedvest citi. Pāspārliecinātība ir pašpietiekama savā būtībā. 

 Un vēl, ir pat tādi, kas saka, ka latviešiem esot švaki ar sportistu/uzvarētāju gēniem, ka mūsu sportistiem ir izteikti vāja pašapziņa un liela neticība saviem spēkiem, kas bieži nostrādā mūsējiem par sliktu tieši sporta sacensību izšķirošajos mirkļos... Protams, daļa taisnības te ir, taču to nevajadzētu vispārināt, jo dzīves pieredze un konstatējumi rāda, ka gadās jau tomēr visādi.

 Cilvēku gaidas vienmēr ir lielākas nekā citu cilvēku, vai mūsu pašu varēšana, atskaitot ļoti retas izņēmuma reizes.

Sportiskajam niknumam nav jābūt sportiskam stulbumam, kas kā matadoru satrakots bullis ārdās iepretī sarkanam plīvuram vai segai. Sportiskajam niknumam pirmkārt un pēdējokārt jāizpaužās gudrā un analītiski pārdomātā, korektā darbā ar sevi. Kad cilvēks atdod sevi visu procesiem, kas dzīvē ir svarīgi, vienalga, vai tas būtu sportā vai citās jomās, par pašiedvesmu un sportisko un mēŗķtiecīgo noskaņošanos darbam un rezultātiem nav jāuztraucas... 

 Sporta platforma vai jebkura darba fronte tikai parāda un apliecina to, ko esi darījis ar sevi sagatavošanās procesā.

Neveiksmes, krīzes un panākumu iztrūkumu bedres gadīsies, bet nekad no tām nevar piecelties, ja tiek pazemoti citi un savs "es" celts debesu augstumos... Cilvēkiem ir jāprot novēŗtēt  sevi un citus, novēŗtēt tad, kad patīkami to darīt un arī tad, kad nekas un neviens "neglaudīs mums pa spalvai"...  Regulārs un kritisks pašvērtējums, veselīga pašapziņa ir tie lielumi un vērtības, kas ir labu sasniegumu atslēgas. Kad novērtējam sevi un savu pretinieku, mēs jau esam pusceļā uz panākumiem...

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt