Rīgas "Dinamo" šovakar aizvadīja savu ceturtā izbraukuma pirmo cīņu pret Omskas "Avangard", cerot beidzot iegūt vismaz pirmo punktu no izbraukuma spēlēm. Pēc cerīga pirmā perioda, kas noslēdzās 1:1, smagnējs un izšķirošs izrādījās otrais periods, kad laukuma saimnieki palielināja vārtu attiecību līdz pat 4:1, taču tas rezultāta un spēles kvalitātes ziņā pa lielam bija arī viss; rīdziniekiem pretargumentu vairs nebija...

 Ja atceramies pirmo abu klubu tikšanos šajā sezonā Rīgā, kad tika piedzīvota bezierunu sagrāve ar rezultātu 0:7, rīdzinieku vārtus sargājot komandas jaunpienācējam Aleksanderam Salākam. Šovakar komandas treneris Ankipāns deva jaunu iespēju mùsu vārtu vīram no Čehijas, taču arī šī spēle parādīja, ka agrāk ļoti stabilais vārtusargs nav ne tuvu savā labākajā formā. Var arī noprast, ka tīri psiholoģiski Salāks apzinās, ka uz viņu tiek liktas lielas cerības, lai pēdējā vietā esošā komanda beidzot sāktu rāpties ārā no bezdibeņa, turklāt atbildības slogs nu nekādi nepalīdz atgūt savu varēšanu un pārliecību, kad komandai kopumā klājas ļoti grūti, jo īpaši vārtu realizācijas ziņā.

  Ja tas, ko iespēj pārsvarā rīdzinieki ir apm.viena ripa spēlē, tad skaidrs, ka katra no pretinieku puses iemestā ripa rada tādu kā nolemtības sajūtu. Tas saslēdz visai komandai rokas. Pārmaiņām jānāk ne tikai no vārtu vìru puses, tiem rādot savu superspēli un brīnumus, kas pa retam gadās. No tādām spēlēm, cerot tikai uz vārtu vīra izcilību, visa komanda tālu uz priekšu netiks. Katram komandas vīram ir jāreformē sava darbība un vispirms domāšana, lai komandas kolektīvais sniegums iegūtu jaunu spēku un atmodu. Izskatās, ka tam komanda ir par gļēvu. Trešais periods parādīja, cik ātri protam izkārt "balto karogu". Ja Omskas hokejistiem neko vairs nevajadzēja, tad mūsējiem nez vai vajadzēja pielāgoties laika notriekšanas hokejam...

Ja hokejs no mūsējo puses ir "tikai daiļslidošana" un pozicionāla hokeja imitācija, tad jau viss bija kārtībā, bet, ja komanda grib nospēlēt stabili ne kā zaudētāji, tad ir arī jātiek vaļā no "lūzeru" domām un jācīnās ar gudru izdomu pieejot darbam un līdz galam. Tas diemžēl nenotiek. Pēc izcīnīta panākuma pār Minskas "Dinamo", rīdzinieki no jauna atgriežas bezcerības un padevības pozīcijā, no kuras iziet ir lielas grūtības. 

 Protams, ja runājam par komandas sniegumu, jārunā arī par treneru ieguldījumu, un jàatzìst, ka komanda nekur tālāk par krīzi diemžēl nav tikusi. Mirkļa pozitīvas emocijas vienā spēlē, bet pēc tam atkal sākas profesionālais pagrimums...To kārtējo reizi  parāda aizvadītās cīņas kopsumma un arī gala rezultāts 1:4 rìdziniekiem par sliktu. 

 Īsumā un ļoti precìzi aizvadīto cīņu un izbraukuma spēļu kopsummu Rīgas "Dinamo" izpildījumā noraksturoja sportacentrs.lv tiešraides komentētājs, pasakot:"Spēle beigusies. Astoņi izbraukuma mači, septiņi gūtie un 40 ielaistie vārti, un nulle punktu." 

Situācija kritiska, vai ne tā?- gribētos teikt, bet ne bezcerīga- diemžēl teikuma pēdējā daļa neatbilst patiesībai, galvenokārt tāpēc, ka mūsu komanda priekšlaicīgi padodās, vēl spēles laikā... Vai izdosies ko pamainīt nākamajā cīņā?- varbūt, tikai ar nosacījumu, ka vīri iemācīsies nekad nepadoties. Šobrīd šī ir pilnīgi "jauna ābece" Rīgas "Dinamo" hokejistiem...